Parunāsim par … garīgo veselību un psihosociālo aprūpi bērnības, pusaudžu un jauniešu vēža laikā un pēc tā

“Garīgā veselība ir kas vairāk nekā psihisku traucējumu neesamība”

WHO, 2022

10 galvenie punkti, kā rūpēties par savu garīgo veselību vēža laikā un pēc tā

Vēzis jauniešiem var atstāt ilgstošu ietekmi. Lai gan uzmanība bieži tiek pievērsta fiziskajai veselībai, ir svarīgi par prioritāti noteikt arī garīgo veselību vēža laikā un pēc tā.

1. Atzīstiet savas emocijas. Ir normāli izjust dažādas emocijas, tostarp trauksmi, skumjas un bailes. Atzīstiet šīs emocijas un meklējiet atbalstu, kad tas ir nepieciešams.
2. Atrodiet atbalsta loku. Atbalsta loks var sniegt emocionālu un praktisku atbalstu. Tas var ietvert ģimeni, draugus un atbalsta grupas.
3. Piešķiriet prioritāti pašaprūpei. Rūpes par savu fizisko veselību, izmantojot fiziskās aktivitātes, veselīgu uzturu un miegu, var uzlabot garīgās veselības rezultātus.
4. Meklējiet profesionālu palīdzību. Garīgās veselības speciālisti, piemēram, psihologi un konsultanti, var sniegt specializētu atbalstu jauniešiem un viņu ģimenēm.
5. Izglītojiet sevi. Zināšanu apguve par garīgo veselību vēža laikā un pēc tā var mazināt stigmu un uzlabot piekļuvi resursiem.
6. Saglabājiet saikni. Sociālās aktivitātes un hobiji var uzlabot sociālo atbalstu un mazināt izolētības sajūtu.
7. Relaksācijas vingrinājumi. Apzinātības prakses, piemēram, meditācija un elpošanas vingrinājumi, var mazināt stresu un uzlabot emocionālo labbūtību.
8. Iesaistiet veselības aprūpes speciālistus. Sazinieties ar veselības aprūpes speciālistu par savu garīgo veselību un jebkādām bažām, kas jums varētu būt.
9. Aizstāviet sevi. Nebaidieties paust savu viedokli un iestāties par savām garīgās veselības vajadzībām. Ir pieņemami, ja jums šajā ziņā nepieciešams kāds atbalsts.
10. Dzīvojiet vienu dienu vienlaikus. Dzīve ar vēzi un pēc tā ir ceļojums, un ir svarīgi dzīvot vienu dienu vienlaikus. Atcerieties, ka jums ne vienmēr ir jādomā pozitīvi. Izmisums un cerība var mijoties, un tas ir normāli! Skatiet kabatas kartīti “Līdzsvara meklējumi starp bailēm un cerību”.

Runājot ar jauniešiem par nopietniem jautājumiem

Ieteikumi ikvienam, kurš ir iesaistīts sarunā

No saziņas par sarežģītām tēmām nevar izvairīties, taču atšķirību var radīt pieeja un attieksme.

1. Esiet vienā līmenī. Gan fiziski, gan simboliski.
2. Novērtējiet. Parādiet gatavību ieiet jaunā cilvēka pasaulē, mēģiniet pieņemt viņa realitāti tā, kā viņš to redz, un sadzirdēt viņa bailes un zaudējumus tā, kā viņš tos izjūt. Novērtējiet viņu skatpunktus – netiesājiet un nenovērtējiet par zemu.
3. Iesaistiet. Dodiet jauniešiem balsi: runājiet AR viņiem, nevis PAR viņiem! Veiciniet vecumam atbilstošu, aktīvu līdzdalību.
4. Klausieties. Uzmanīgi klausieties: KAS tiek teikts un KĀ? Īpaši netipiskos laikos un negaidītās vietās.
5. Pielāgojiet valodu. Lietojiet saudzīgu un rūpīgi izvēlētu valodu, kas ir orientēta uz jaunā cilvēka ATTĪSTĪBAS POSMU. Ņemiet vērā gan verbālo, gan neverbālo komunikāciju (piemēram, sejas izteiksmi, žestus, ķermeņa stāju).
6. Cieniet emocijas. Uztveriet emocijas nopietni. Nosauciet emocijas vārdā, cieniet tās, nemaziniet to nozīmi.
7. Esiet patiesi. Jaunieši sagaida godīgas atbildes uz godīgiem jautājumiem, lai veidotos uzticēšanās.
8. Parādiet atvērtību. Dodiet signālu, ka visi jautājumi ir labi un gaidīti. Esiet atvērti apspriest sarežģītas tēmas, nevis padarīt tās par tabu. Pievērsiet uzmanību nelieliem signāliem.
9. Orientējieties pēc jautājumiem. Ļaujiet, lai jūs vada jauniešu jautājumi. Viņi dabiski meklē tieši tādu informācijas apjomu, kas viņiem ir piemērots, lai justos droši. Nepārslogojiet, bet arī nepiedāvājiet pārāk maz. Piemēram, ko jūs jau zināt? Ko un cik daudz jūs vēlaties zināt? Par ko tieši jūs uztraucaties?
10. Dodiet telpu un laiku. Nodrošiniet drošu, vecumam atbilstošu vidi. Ņemiet vērā uzmanības noturības ilgumu un dodiet laiku informācijas apstrādei. Ieplānojiet vairākas secīgas sarunas.
11. Izmantojiet rīkus. Piedāvājiet grāmatas, zīmējumus, lietotnes, vizuālus modeļus u.c., lai veicinātu izpratni un informācijas apstrādi un atbalstītu informētu un kopīgu lēmumu pieņemšanu.
12. Plānojiet un rīkojieties. Apspriediet konkrētus nākamos soļus un plānojiet kopā, lai stiprinātu pašefektivitāti un veselīgas pārvarēšanas prasmes. Sniedziet pārliecību un drošības sajūtu.
13. Iesaistiet ģimeni un sociālo tīklu. Atklāta komunikācija ir pierādījusi sevi kā aizsargfaktoru visiem iesaistītajiem. Uzticama persona var būt vērtīgs atbalsta avots sarežģītu sarunu laikā.

Ir pieņemami justies pārņemtam un meklēt palīdzību saziņas laikā.

Ko darīt un ko nedarīt komunikācijā

Ieteikumi ikvienam, kurš ir iesaistīts sarunā

Pirms iesaistāties sarunā ar cilvēkiem, kuri dzīvo ar vēzi vai pēc vēža, pajautājiet sev …

• Kā es jūtos šodien? Vai es spēju sniegt atbalstu?
• Kāda ir mana loma šīs personas dzīvē?
• Ko tas nozīmē šai sarunai?
• Ko šī persona no manis sagaida?
• Ja tas būtu ar mani, ko es vēlētos no šīs sarunas?
• Ko es zinu (vai domāju, ka zinu) par šo diagnozi?
• Kāda veida jautājumu es varu uzdot? Vai man tas ir jāuzdod?

Galvenās atziņas

• Ir pieņemami nezināt, ko teikt (un to atklāti pateikt)
• Ir pieņemami uzdot sarežģītu jautājumu, taču dodiet personai iespēju uz to neatbildēt
• Pieņemiet personas pieredzi, nevis to, kāda, jūsuprāt, tā ir
• Esiet ziņkārīgi
• Esiet pacietīgi
• Centieties justies ērti arī klusumā; neverbālā komunikācija arī var būt efektīva un mierinoša

Padomi komunikācijas uzlabošanai

Nepietiekami laba komunikācija var ietekmēt lēmumu pieņemšanu, ārstēšanās ievērošanu, sociālās attiecības un garīgo veselību.

Ko teikt – Ieteicams

• Pielāgojiet komunikāciju. Ņemiet vērā individuālo vecumu, kognitīvo attīstību, sociālos aspektus un atzīstiet katra unikālās vajadzības un spējas
• Atzīstiet emocijas. Esiet empātiski, bet izvairieties no pārmērīgas empātijas
• Atbalstiet lēmumu pieņemšanu. Sniedziet visu informāciju, kas nepieciešama informēta lēmuma pieņemšanai
• Esiet godīgi un caurspīdīgi. Sniedziet informāciju konstruktīvā, cerību raisošā veidā

Ko NEdrīkst teikt – No kā izvairīties

• Vainot. “Ko jūs izdarījāt, lai saslimtu ar vēzi?”
• Salīdzināt. “Es satiku kādu cilvēku ar vēzi, un viņš nomira.”
• Uzspiest. “Jums vajadzētu justies pateicīgiem! Vismaz jūs esat dzīvi!”
• Piekarināt etiķetes. “Cīnītājs” “Varonis” (Nav vienas pieejas, kas derētu visiem)
• Izmantot toksisku pozitivitāti. “Beidziet uztraukties, pēc dažiem mēnešiem jūs izskatīsieties pilnīgi normāli.”
• Depersonalizēt vai mazināt. “Vismaz jums nav agresīvākā vēža veida.”

Sociālā dimensija

Bērnu, pusaudžu un jaunu pieaugušo vēzis var radīt sociālas grūtības.

Sociālais darbs papildina medicīnisko, psiholoģisko un māsu aprūpi ar mērķi sniegt konsultācijas un atbalstu sociālo grūtību risināšanā.

• Socioekonomiskie faktori
  • Izglītība
  • Nodarbinātība
  • Materiālie dzīves apstākļi (piemēram, ienākumi, pārtikas un apģērba pieejamība)
  • Dzīves apstākļi (piemēram, mājokļa stāvoklis un kvalitāte)
  • Tiesiskais statuss
• Sociokulturālie faktori
  • Valoda
  • Izcelsmes valsts
  • Etniskā piederība
• Sociālās attiecības
  • Starppersonu attiecības
  • Sociālie tīkli
  • Sociālais atbalsts
• Socioekoloģiskie faktori
  • Vides faktori (piemēram, pilsētvide pret lauku vidi, klimatiskie apstākļi, gaisa kvalitāte)
  • Mobilitāte (piemēram, transporta pieejamība, darba vietu, skolu, veselības aprūpes iestāžu pieejamība)

Kas ir nepieciešams?

• Biopsihosociālas ārstēšanas koncepcijas
• Sociālais skrīnings/izvērtēšana, konsultēšana un intervences visiem jauniešiem un viņu aprūpētājiem ārstēšanās laikā un turpmākajā novērošanā
• Tiesības tikt aizmirstam = diskriminācijas izbeigšana pret vēzi pārdzīvojušajiem, saņemot būtiskus finanšu pakalpojumus.
  • Izbeigt netaisnīgu attieksmi pret pārdzīvojušajiem, kuri meklē finanšu pakalpojumus savas medicīniskās vēstures dēļ.
  • Nodrošināt ilgtermiņa pārdzīvojušajiem juridiskas tiesības neatklāt savu vēža vēsturi finanšu iestādēm.
  • Garantēt piekļuvi apdrošināšanai un novērst apdrošināšanas likmju vai banku aizdevumu sadārdzināšanos.

Biopsihosociālas ārstēšanas koncepcijas ir daudzdimensionāla pieeja veselībai un slimībai. Veselības un slimības izvērtēšanā jāiekļauj ne tikai somatiskie, bet arī psihosociālie aspekti. Ārstēšana visos trīs līmeņos:

• bio – piem., onkoloģiskā slimība un ārstēšana
• psiho – piem., bailes, hroniskas skumjas, emocionālā labbūtība
• sociālais – piem., izolācija, socioekonomiskais slogs

Atbalsts izglītībā

Jaunieši, kuri dzīvo ar vēzi un pēc vēža, savas slimības, ārstēšanas vai vēlīno seku dēļ var saskarties ar ierobežojumiem izglītībā.

Normālums, kur vien iespējams — atbalsts, kur vien nepieciešams. Mūsu mērķis: izglītība, kas atbilst spējām, personībai un nākotnes plāniem.

Kas ir nepieciešams?

• Uzraudzība un atbalsts visā izglītības gaitā … jauniešiem, kuri dzīvo ar vēzi un pēc vēža, viņu aprūpētājiem, skolotājiem & vienaudžiem
• Viegla piekļuve jēgpilnai informācijai par visām juridiskajām un praktiskajām atbalsta iespējām
• Pēcaprūpē iesaistīti speciālisti ar nepieciešamajām zināšanām, prasmēm un laiku, lai koordinētu saziņu starp jaunieti/ģimeni, skolu un veselības aprūpes komandu

6 soļi izglītības atbalsta uzlabošanai

Tikt galā ar ierobežojumiem — gūt labumu no stiprajām pusēm. Nevis privilēģijas, bet nelabvēlīgu apstākļu mazināšana.

1. Iegūstiet skaidru pārskatu par personīgajām STIPRAJĀM PUSĒM un GRŪTĪBĀM, piem., izmantojot neiropsiholoģisko izvērtēšanu
2. Apsveriet NELABVĒLĪGO APSTĀKĻU KOMPENSĀCIJU: tā ir īpaši svarīga, ja ierobežojums vienā jomā (piem., atmiņa) radītu nelabvēlīgu situāciju citās jomās (piem., matemātikā).
3. UZ PERSONU VĒRSTS atbalsts: izmantojiet juridiskās iespējas un/vai nelabvēlīgo apstākļu kompensāciju – pielāgojot individuālajām vajadzībām.
4. Esiet ATKLĀTI: plānojiet un apspriediet atbalsta iespējas KOPĀ. Sazinieties un sadarbojieties ar visām iesaistītajām pusēm (jaunieti, aprūpētājiem, brāļiem un māsām, vienaudžiem & skolotājiem).
5. Nodrošiniet EMOCIONĀLU ATBALSTU: ļaujiet izjust trauksmi, nenoteiktību & bailes būt atšķirīgam un izmantojiet pieejamo atbalstu.
6. Koncentrējieties ne tikai uz sniegumu, bet arī uz PIEDERĪBAS SAJŪTU un sociālo situāciju; novērsiet mobingu.

Nelabvēlīgo apstākļu kompensācija = Ar slimību saistītu nelabvēlīgu apstākļu kompensēšana, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas:

• Atsevišķas, klusas telpas eksāmeniem
• Telpa pārtraukumiem
• Mācību materiālu izmantošana, kas atbalsta atmiņu (piem., matemātisko formulu krājums)
• Papildu laiks eksāmeniem
• Uzdevumu vai mājasdarbu apjoma samazināšana
• Multimodāli mācību materiāli, materiāli plānošanai & struktūrai

Piešķirsim prioritāti karjeras atbalstam

Jaunieši, kuri dzīvo ar vēzi un pēc vēža, savas slimības, ārstēšanas vai vēlīno seku dēļ var saskarties ar ierobežojumiem karjerā.

Ļoti bieži citu cilvēku zināšanu trūkuma dēļ viņu spējas tiek novērtētas par zemu vai par augstu, un tādēļ viņi var nonākt nepiemērotās darba situācijās.

Kas ir nepieciešams?

• Nepārtraukta uzraudzība un ilgtermiņa atbalsts pēcaprūpē … jauniešiem, kuri dzīvo ar vēzi un pēc vēža, viņu aprūpētājiem & darba devējiem
• Viegla piekļuve jēgpilnai informācijai par visām juridiskajām un praktiskajām atbalsta iespējām
• Pēcaprūpē iesaistīti speciālisti ar nepieciešamajām zināšanām, prasmēm un laiku, lai koordinētu saziņu … starp jaunieti/ģimeni, darbavietu, veselības aprūpes komandu un karjeras atbalsta sniedzējiem
• Vienaudžu atbalsta programmas

Galvenie punkti par profesionālo atbalstu

Normālums, kur vien iespējams — atbalsts, kur vien nepieciešams. Tikt galā ar ierobežojumiem — gūt labumu no stiprajām pusēm. Mērķis: profesionālā situācija, kas atbilst spējām, personībai, aizrautībai un nākotnes plāniem.

1. Iegūstiet skaidru pārskatu par ar darbu saistītajām STIPRAJĀM PUSĒM un GRŪTĪBĀM, piem., izmantojot neiropsiholoģiju vai arodmedicīnu
2. Analizējiet DARBA APSTĀKĻUS, lai noteiktu, kur iespējami pielāgojumi.
3. UZ PERSONU VĒRSTS atbalsts: individuālajām vajadzībām pielāgoti pasākumi & pielāgojumi. Ņemiet vērā bio-psiho-sociālo kontekstu un PLĀNOJIET IEPRIEKŠ.
   • Darba laika pielāgošana
   • Ietvara nosacījumi vai darbības veids
   • Piemērotu rīku & palīglīdzekļu nodrošināšana un izmantošana
   • Telpa atpūtai & vēl vairāk …
4. Noskaidrojiet JURIDISKOS JAUTĀJUMUS: darba un sociālās tiesības.
5. ATKLĀTI: plānojiet un apspriediet atbalsta iespējas KOPĀ: sazinieties ar visām iesaistītajām pusēm (jaunieti, aprūpētājiem, darba devējiem, kolēģiem, karjeras atbalsta sniedzējiem)
6. EMOCIONĀLS & SOCIĀLS ATBALSTS: koncentrējieties ne tikai uz sniegumu. Ļaujiet izjust, piem., nenoteiktību, bailes būt atšķirīgam & sēras par sākotnējiem plāniem. Ņemiet vērā sociālo situāciju. Novērsiet mobingu.

Līdzsvars starp bailēm un cerību

Negatīvas jūtas ir daļa no cilvēciskās pieredzes, lai varētu adekvāti pārstrādāt (traumatisku) pieredzi.

• Bailes ir dabiska un svarīga reakcija. Tās ir spēks, kas mudina mūs tikt galā ar reāliem draudiem.
• Ja bailes ir mērenas …
  • tām ir aizsargfunkcija, jo tās var uzlabot sniegumu.
  • tās saasina mūsu maņas & aktivizē mūsu izdzīvošanas mehānismus.
  • tās var veicināt personības nobriešanu.

Cerība ir daudzdimensionāla un ļoti individuāla sajūta, kas nepārtraukti pielāgojas.

• Cerība ir pārliecināta iekšēja orientācija uz to, ka nākotnē notiks kaut kas vēlams, pat ja par to nav pārliecības.
• To var pavadīt bailes un satraukums.

Ir normāli, ka bailes un cerība, satraukums un pārliecība var nomainīt viena otru ļoti īsā laikā vai būt klātesoši vienlaikus. Spēja noturēt šo dualitāti (“dubultā apzināšanās”) tiek uzskatīta par optimālu psiholoģisko pielāgošanos slimībai vai krīzēm.

“Cerība noteikti nav tas pats, kas optimisms. Tā nav pārliecība, ka kaut kas beigsies labi, bet gan droša apziņa, ka kaut kam ir jēga neatkarīgi no tā, kā tas beidzas.”

Václav Havel

Par “labām” un “sliktām” jūtām

Nav sliktu jūtu. Katrai emocijai ir savs pamatojums un funkcija, un tai jāļauj būt izjustai un izpaustai.

Jūtas, kas subjektīvi šķiet pareizas un saskanīgas, rada lielāku labsajūtu neatkarīgi no tā, vai tās tiek uzskatītas par “labām” vai ne.

Kas ir nepieciešams?

• Nepārtraukta mentālās veselības uzraudzība ārstēšanas laikā un mūža garumā ilgstošā pēcaprūpē … cilvēkiem, kuri dzīvo ar vēzi un pēc vēža, & viņu ģimenēm/draugiem
• Viegla piekļuve psihosociālai ārstēšanai un citām atbalsta iespējām
• Speciālisti ar nepieciešamajām zināšanām, prasmēm un laiku
• Vienaudžu atbalsta programmas

Pozitīva attieksme vs. “toksiska pozitivitāte”

Pozitīva attieksme un optimisms parasti ir saistīti ar augstāku labsajūtu … BET … ja tos izmanto, lai apspiestu negatīvas emocijas, tie var nodarīt vairāk ļauna nekā laba.

Spiediens “būt pateicīgam” var radīt spriedzi un vainas sajūtu. Traumatiskai pieredzei ir jābūt vietai, un ar to ir jātiek galā.

Smalkā robeža starp atbilstošu, veselīgu pārdzīvotā pārstrādi un emocionāliem traucējumiem

Lai gan sēras ir dabiska reakcija un dzīves daļa, depresijai ir nepieciešams īpašs atbalsts. Atšķirība starp sērām un depresiju var būt niansēta – un ir pazīmes, kas attiecas uz abiem stāvokļiem:

Sēras

• Ciešanas ir saistītas ar zaudējumu vai nošķirtību
• Raudulīgums
• Ilgas pēc zaudētā cilvēka/funkcijas/lietas
• Tukšuma sajūta
• Bieži nāk viļņos

Abi

• Skumjas
• Intereses zudums par aktivitātēm & sociālo dzīvi
• Nogurums
• Apetīte (palielināta vai samazināta)
• Miegs (palielināts vai samazināts)

Depresija

• Ciešanas ir saistītas ar vispārēji pazeminātu garastāvokli
• Domas par paškaitējumu/pašnāvību
• Bieži pastāvīgs, ilgstoši pazemināts garastāvoklis
• Motivācijas & enerģijas trūkums

Sēras → ilgstoši sēru traucējumi → depresija

Lai gan ne visiem attīstīsies depresīvi simptomi, ir ļoti svarīgi apzināties šādu iespēju. Ņemiet vērā, ka depresijai var būt dažādi pamatā esoši faktori.

Meklējiet profesionālu palīdzību

Meklējiet profesionālu palīdzību, ja turpmāk minētais saglabājas vismaz 2 nedēļas:

• Jums šķiet, ka nespējat virzīties uz priekšu, apstrādājot savu vēža pieredzi.
• Jūs pamanāt lielu plaisu starp to, kā domājat par savu dzīvi, un to, kā par to jūtaties.
• Jūs jūtat spiedienu izskatīties laimīgs un pateicīgs, bet iekšēji jūtaties skumjš un tukšs.
• “Es neiebilstu, ja rīt nepamostos” ir doma, kas jums regulāri ienāk prātā.
• Jūs ilgstoši cīnāties ar miega problēmām.
• Jūs jūtaties ārkārtīgi noguris bez skaidra fiziska iemesla.
• Jums šķiet, ka esat uzcēlis dambi pret skumjām un, tiklīdz sāksiet raudāt, vairs nekad nespēsiet apstādināt asaras.

Ir pilnīgi normāli lūgt palīdzību!

Atbalsta iespējas

Pašpalīdzība:

• Stāstu stāstīšana
• Sarunas
• Atbalsta grupas
• Mentoringa programmas
• Fiziskās aktivitātes/sports
• Ekspresīvās mākslas
• Biblioterapija

Profesionālā terapija:

• Psihoizglītošana
• Uz klientu vērsta terapija
• Kognitīvi biheiviorālā terapija
• Sistēmiskā ģimenes terapija
• Klīniskā psiholoģiskā terapija
• Neiropsiholoģiskā terapija
• Grupu terapija
• EMDR (acu kustību desensibilizācija & pārstrāde)
• ACT (pieņemšanas un apņemšanās terapija)
• Cits (piem., ekspresīvās terapijas, mākslas terapija, psihomotorā terapija, farmakoterapija utt.)

Kas ir nepieciešams?

• Mentālās veselības uzraudzība ārstēšanas laikā un mūža garumā ilgstošā pēcaprūpē
• Viegla piekļuve psihosociālai ārstēšanai

Manas tiesības sērot

Pacientiem, izdzīvojušajiem, aprūpētājiem, speciālistiem – ikvienam ir tiesības sērot.

Sēras = dabiska reakcija uz zaudējumu, kas parasti ietver skumju, ilgu, dusmu, vainas sajūtas, apjukuma un emocionāla nejutīguma izjūtas. Tas ir sarežģīts un individualizēts process, kas katram cilvēkam var ievērojami atšķirties. Sēras ir nepieciešamas, lai izprastu un pārdzīvotu zaudējumu, ko piedzīvojat.

Neraugoties uz brīvību sērot savā veidā, sabiedrības pieņemšanas un izpratnes trūkums par dažādajiem sērošanas procesiem var novest pie to cilvēku stigmatizācijas un izolācijas, kuri sēro.

• Man ir atļauts raudāt, bet man tas nav jādara
• Man ir atļauts dusmoties un paust savas jūtas
• Man ir atļauts just bailes
• Man ir atļauts atkal smieties un būt laimīgam
• Es varu vienlaikus izjust daudz dažādu jūtu
• Man ir atļauts uz brīdi aizmirst
• Man ir atļauts sērot tik daudz, cik vēlos
• Man nav jāizjūt vainas sajūta
• Man ir atļauts runāt par slimību, ja es to vēlos
• Man ir atļauts runāt par savām sērām, zaudējumiem un bailēm
• Man ir atļauts runāt par nāvi un miršanu
• Es varu uzdot visus jautājumus, kurus vēlos
• Man ir atļauts pabūt mierā un klusumā
• Man ir atļauts darīt lietas, kas mani mierina un nāk man par labu
• Man ir atļauts būt vājam
• Man ir atļauts veltīt tam tik daudz laika, cik man nepieciešams

“Skumjas, kas nenāk ārā, pūžņo. Tās var padarīt cilvēku slimu. Tikai tad, kad mēs tās paužam, tās kļūst panesamas.”

Dirk de Wachter, psihiatrs

Kā izmantot kabatas kartītes

1. Turiet kabatas kartītes viegli pieejamā vietā – uz sava galda, stendā vai savas iestādes uzgaidāmajās telpās.
2. Izmantojiet tās kā atsauces materiālu, apspriežot garīgo veselību un psihosociālo aprūpi ar pacientiem, izdzīvojušajiem, ģimenēm, aprūpētājiem, kolēģiem vai skolotājiem.
3. Dalieties ar kartītēm un informāciju ar citiem, lai veicinātu informētību un rosinātu sarunas par garīgās veselības atbalsta nozīmi bērnības, pusaudžu un jauniešu vecuma vēža laikā un pēc tā.
4. Apmeklējiet kartītēs norādīto tīmekļvietni, lai piekļūtu papildu resursiem un padziļinātai informācijai par garīgo veselību un psihosociālo aprūpi. Pievienojieties mūsu platformai, lai sazinātos ar citiem.
5. Izmantojiet attiecīgās kartītes brīvo vietu, lai pierakstītu jebkādas piezīmes vai svarīgu kontaktinformāciju, kas saistīta ar garīgās veselības pakalpojumiem vai atbalsta tīkliem.

Par šo publikāciju

Visas kabatas kartītes tika izstrādātas projekta EU-CAYAS-NET ietvaros un pārskatītas sadarbībā ar pacientu aizstāvjiem un veselības aprūpes speciālistiem. Galveno atbildību uzņēmās Childhood Cancer International – Europe un Medical University of Vienna. Saturs nepretendē uz pilnīgumu. Pēdējā redakcija – 2025. gada jūnijs. Kabatas kartītes ir pieejamas vairākās valodās.

Autori

• 10 galvenie punkti par garīgo veselību: Liesa J. Weiler-Wichtl, klīniskā psiholoģe, Austrija
• Runājot par nopietnām tēmām: Ulrike Leiss, klīniskā psiholoģe, Austrija. Avoti: Damm, L. et al., 2015; Stein, A. et al., 2019; Stivers, T., 2012; Skeen, J.E., & Webster, M.L., 2014
• Ko darīt un ko nedarīt saziņā: Oriana Sousa, psiholoģe un pacientu aizstāve, Portugāle
• Sociālā dimensija: Kerstin Krottendorfer, klīniskā sociālā darbiniece, Austrija; Tiago Pinto da Costa, pacientu aizstāvis, Portugāle
• Atbalsts izglītībā: Anna Zettl, pacientu aizstāve, Austrija; Anika Rupprecht, psiholoģe, Austrija; Ulrike Leiss, klīniskā psiholoģe, Austrija
• Karjeras atbalsts: Anna Zettl, pacientu aizstāve, Austrija; Anika Rupprecht, psiholoģe, Austrija; Ulrike Leiss, klīniskā psiholoģe, Austrija
• Bailes un cerība: Hannah Gsell, pacientu aizstāve, Austrija; Ulrike Leiss, klīniskā psiholoģe, Austrija
• Sēras un depresija: Alied van der Aa, psiholoģe, Nīderlande
• Manas tiesības sērot: Saturs pielāgots no Ayse Bosse (2015)

Sirsnīgs paldies turpmāk minētajām personām par rūpīgu kabatas kartīšu pārskatīšanu un dalību konsensa procesā: Alied van der Aa, Inga Bosch, Ania Buchacz, Tiago Pinto da Costa, Lisa Goerens, Hannah Gsell, Kerstin Krottendorfer, Ulrike Leiss, Patricia McColgan, Aoife Moggan, Marta Perez, Carina Schneider, Oriana Sousa, Zuzanna Tomasikova, Jikke Wams, Anna Zettl

Finansējums un atruna

Līdzfinansē Eiropas Savienība. Tomēr paustie viedokļi un uzskati ir tikai autora(-u) viedokļi un ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Eiropas Veselības un digitālās izpildaģentūras (HaDEA) viedokli. Ne Eiropas Savienību, ne finansējuma piešķīrēju par tiem nevar saukt pie atbildības.