Vēzi pārdzīvojušo stāsti: īsti cilvēki, īsta cerība

Galvenās atziņas

• Vēzi pārdzīvojušo stāsti aptver visu vecumu cilvēkus, visas slimības stadijas un vēža veidus. Nav viena vienīga "pareizā" veida, kā izdzīvot, un jūsu ceļam nav jālīdzinās kāda cita ceļam.
• Dzīve pēc vēža diagnozes nenozīmē tikai brīdi, kad tiek paziņots, ka vēža vairs nav. Daudzi cilvēki dzīvo pilnvērtīgu, jēgpilnu dzīvi arī aktīvas ārstēšanas laikā, un viņu stāsti ir tikpat nozīmīgi.
• Jauni pieaugušie saskaras ar īpašiem satricinājumiem identitātes, attiecību, auglības un karjeras jomā, kam plašākai sabiedrībai paredzētajos materiālos par vēzi reti tiek pievērsta pienācīga uzmanība.
• Emocijas, ko vēzi pārdzīvojušie patiesībā piedzīvo (sēras, vainas izjūta, trauksme pirms izmeklējumiem, grūtības pieņemt savu ķermeni), ir normālas, izplatītas, un par tām ir vērts runāt bez izskaistinājumiem.
• Dalīšanās savā stāstā vai vienkārši cita cilvēka stāsta lasīšana var būt viens no spēcīgākajiem soļiem ceļā uz atlabšanu. Jums nav jāizliekas, ka cerat. Jūs atrodat cerību.

Kāpēc vēzi pārdzīvojušo stāsti ir svarīgāki par statistiku

Piecu gadu dzīvildzes rādītājs ir skaitlis. Cilvēks, kurš šos piecus gadus ir nodzīvojis un var pastāstīt, kā smaržoja uzgaidāmajā telpā, kā reaģēja viņa bērni, ko viņš ēda vakarā pirms pirmā izmeklējuma, ir kaut kas pavisam cits. Šis cilvēks ir tilts starp šausmām un ticību.

Ja jums nesen diagnosticēts vēzis vai tas skāris kādu jums mīļu cilvēku, jūs droši vien jau esat meklējuši Google dzīvildzes statistiku. Un tā, visticamāk, nav likusi justies daudz labāk. Tas ir tāpēc, ka skaitļi nevar satvert jūsu roku. Vēzi pārdzīvojušo stāsti to var. Pētījumi liecina, ka vēža pacienti, kuri iepazīstas ar citu vēzi pārdzīvojušo pieredzi, bieži ziņo par labāku dzīves kvalitāti un lielāku spēju ietekmēt savu situāciju, lai gan pierādījumi par trauksmes mazināšanos joprojām ir neviennozīmīgi [1].

Tiek lēsts, ka Eiropā pašlaik dzīvo 23,7 miljoni cilvēku, kuriem diagnosticēts vēzis, — aptuveni katrs divdesmitais eiropietis [2]. Divdesmit trīs miljoni cilvēku, kuri precīzi zina, kā ir sēdēt tajā krēslā, dzirdēt to vārdu un domāt, kas notiks tālāk. Un tomēr diagnozes saņemšanas brīdī vairums cilvēku jūtas ārkārtīgi vientuļi.

Ir vērts zināt vienu: apzīmējums "vēzi pārdzīvojušais" dažādiem cilvēkiem nozīmē ko atšķirīgu. Daži to attiecina uz sevi jau no diagnozes saņemšanas dienas. Citi gaida līdz ārstēšanas beigām. Daži dod priekšroku apzīmējumam "cilvēks, kurš dzīvo pilnvērtīgi par spīti vēzim", bet citi vienkārši saka "cilvēks, kurš dzīvo ar vēzi". Šeit apzīmējumu "vēzi pārdzīvojušais" lietojam plašā nozīmē, taču vārdus par sevi izvēlaties jūs. Īstais ir tas vārds, kas jums der.

Stāsti par agrīnu diagnozi un atveseļošanos

Ne katrs vēzis liek par sevi manīt. Dažiem vēzi pārdzīvojušajiem simptomi nelika mieru mēnešiem ilgi. Citi devās uz kārtējo pārbaudi un aizgāja ar diagnozi, kas sadalīja viņu dzīvi posmos "pirms" un "pēc". Šie stāsti ir par cilvēkiem, kuriem vēzi atklāja (reizēm agrīni, reizēm nejauši) un kuri izcīnīja ceļu cauri ārstēšanai līdz tās beigām.

Kad diagnoze nāk kā zibens no skaidrām debesīm

Kārena devās uz, viņasprāt, parastu profilaktisko pārbaudi. Nebija ne izteiktu simptomu, ne satraucošas ģimenes slimību vēstures, ne iemesla gaidīt ko citu kā ierastu vizīti. Taču analīžu rezultāti uzrādīja novirzes, un jau pēc dažām nedēļām viņa izgāja dzemdes kakla vēža ārstēšanu: operāciju, kontroles vizītes un īpaša veida bailes, kas rodas, apzinoties, ka jūsu ķermenī slēpies kaut kas nopietns, nedodot nevienu brīdinājumu.

Viņas stāsts nav neparasts. Daudzi vēzi pārdzīvojušie apraksta tādu pašu pēkšņu triecienu: kādā parastā otrdienā viss mainās. No cilvēka, kuram "ir vizīte pie ārsta", jūs kļūstat par cilvēku, kuram "ir vēzis", un attālums starp šīm divām identitātēm ir aptuveni četrdesmit piecas sekundes ārsta teiktā.

Agrīna atklāšana izglāba Kārenas dzīvību. Taču tobrīd nekas no piedzīvotā nešķita veiksme. Ja pašlaik esat šajā sākotnējā šokā, posmā, kad diagnoze ir tikko saņemta un prāts vēl nav paguvis to aptvert, ziniet: jūsu izjūtas ir normāla reakcija uz neparastu situāciju. Jūs nesabrūkat. Jūs mēģināt aptvert zemestrīci.

Kā patiesībā jūtaties pirmajās dienās pēc diagnozes

Neviens nesagatavo tai miglai. Pirmās dienas pēc vēža diagnozes vēzi pārdzīvojušie bieži raksturo nevis kā dramatiskas vai emocionālas, bet gan kā sirreālas. Jūs dzirdat vārdus, mājat ar galvu, parakstāt veidlapas. Vēlāk neko no tā nevarat atcerēties.

Lūk, ko vēzi pārdzīvojušie vēlētos, lai kāds viņiem būtu pateicis par šīm pirmajām dienām: justies emocionāli nejutīgam ir pilnīgi normāli. Jums nav "jāturas stipram", "jāsaglabā pozitīva attieksme" vai līdz piektdienai jāizstrādā plāns. Jūsu vienīgais uzdevums šobrīd ir elpot un ierasties uz nākamo vizīti.

Dažas lietas, kas sākumā patiešām palīdz: ņemiet kādu līdzi uz vizītēm, jo jūs aizmirsīsiet ārsta teikto. Pirms vizītes pierakstiet savus jautājumus. Tā nav nervozitātes izpausme, tā ir gudra rīcība. Un nemeklējiet Google trijos naktī. Informācija, ko atrodat panikā, reti atbilst tieši jūsu situācijai un gandrīz vienmēr tikai pasliktina pašsajūtu.

Jūs tiksiet cauri šai miglai. To ir paveicis ikviens vēzi pārdzīvojušais, par kuru šeit lasīsiet. Taču jums nav jāsteidzas.

Dzīve ar vēzi: stāsti par ilgstošu ārstēšanu

Lūk, kas ierastajos vēzi pārdzīvojušo stāstos paliek nepateikts: ne katrs stāsts beidzas ar zvana ieskandināšanu un paziņojumu, ka vēža vairs nav. Daži cilvēki dzīvo ar vēzi gadiem ilgi, saņemot uzturošo ķīmijterapiju, imūnterapiju vai atrodoties aktīvā novērošanā, un veido pilnvērtīgu, sarežģītu un īstu dzīvi.

Šie vēzi pārdzīvojušie ne vienmēr atpazīst savu pieredzi sabiedrības informēšanas kampaņās. Stāsts "es uzvarēju vēzi" īsti neder, ja joprojām ārstējaties un ārstēšanas beigu datums nav paredzēts. Arī draugiem un ģimenei reizēm ir grūti to pieņemt. Viņi vēlas uzvaras stāstu. Viņi vēlas svinēt jūsu remisiju. Kad atbilde ir "mans stāvoklis ir stabils, un mēs slimību kontrolējam", klusums, kas seko, var likt justies vientuļi.

Taču dzīvot ar vēzi kā hronisku slimību ir īpaša drosme. Esam runājuši ar vēzi pārdzīvojušajiem, kuri ceļo starp ķīmijterapijas cikliem, kuri uzsākuši uzņēmējdarbību, sēžot infūzijas krēslā, kuri audzina bērnus, mīl un smejas, zinot, ka nākamais izmeklējums var mainīt visu. Viņu cerība izskatās citādi. Tā ne vienmēr ir cerība uz izārstēšanos, bet gan cerība uz vēl vairāk labām dienām. Cerība, ka izmeklējums apliecinās stabilu stāvokli. Cerība, ka ārstēšana turpinās iedarboties vēl sešus mēnešus, vēl gadu, vēl piecus.

Ja pašlaik turpināt ārstēšanos, arī jūsu stāsts ir vēzi pārdzīvojuša cilvēka stāsts. Jums nav vajadzīgs nepārprotams noslēgums, lai būtu tiesības tā sevi saukt.

Emocijas, par kurām vēzi pārdzīvojušie nerunā

Ar vēzi saistītajā kultūrā pārmērīgs pozitīvisms ir problēma. Ne tāpēc, ka cerība būtu kas slikts (tā ir būtiska), bet tāpēc, ka spiediens izrādīt pateicību un optimismu var likt vēzi pārdzīvojušajiem justies salauztiem, ja viņu patiesās emocijas ir daudz sarežģītākas. Šī sadaļa ir veltīta šim juceklim. Tā ir par sajūtām, kas nenonāk informatīvajos plakātos.

Bailes no recidīva un trauksme pirms izmeklējumiem

Ja esat pabeidzis ārstēšanos, šī sajūta jums jau ir pazīstama: lēnām pieaugošas bailes, tuvojoties nākamajam kontroles izmeklējumam. Vēzi pārdzīvojušie to dēvē par trauksmi pirms izmeklējumiem, un pētījumos par dzīvi pēc vēža tā ir viena no visbiežāk minētajām pieredzēm. Sistemātiskā pārskatā konstatēts, ka vidēji stipras līdz spēcīgas bailes no recidīva izjūt 22–87% vēzi pārdzīvojušo atkarībā no izmantotās novērtēšanas metodes un pētītās populācijas [3]. Jaunākā metaanalīzē secināts, ka aptuveni 59% rādītāji pārsniedz klīniskās robežvērtības [4].

Šīs bailes nenozīmē, ka kaut kas nav kārtībā. Tās nozīmē, ka ar jums ir noticis kaut kas briesmīgs un jūsu smadzenes dara savu darbu, saglabājot modrību. Taču, ja trauksme pirms izmeklējumiem sāk ierobežot jūsu dzīvi, ja nedēļu pirms katras vizītes nevarat gulēt, ja katras galvassāpes uztverat kā recidīvu, tas ir signāls meklēt atbalstu. Ja tas šķiet pazīstami, mūsu rakstā Bailes no vēža recidīva: 7 veidi, kā pusaudžiem un jauniem pieaugušajiem ar tām tikt galā atradīsiet praktiskas stratēģijas, kas palīdz vēzi pārdzīvojušajiem jebkurā vecumā.

Kas patiešām palīdz: psihoterapija pie speciālista, kurš izprot ar vēzi saistīto pieredzi (psihoonkoloģija ir īsta specialitāte, un tā pastāv tieši šī iemesla dēļ). Atbalsts no cilvēka ar līdzīgu pieredzi, kurš saprot bailes izmeklējuma dienā bez paskaidrojumiem. Atklātas sarunas ar onkologu par to, kādām pazīmēm pievērst uzmanību, jo bailes no nezināmā gandrīz vienmēr ir spēcīgākas nekā bailes no kaut kā konkrēta.

Izdzīvojušā vainas sajūta un spiediens būt pateicīgam

Daži vēzi pārdzīvojušie nes klusāku nastu: vainas sajūtu. Vainu par to, ka izdzīvojuši, kamēr kāds no viņu atbalsta grupas nav izdzīvojis. Vainu par sūdzēšanos par blaknēm, kamēr citiem klājies sliktāk. Vainu par to, ka nejūtas pietiekami laimīgi, pietiekami pateicīgi, pietiekami mainījušies.

Tas bieži parādās starp jauniem pieaugušajiem, kuri pārdzīvojuši vēzi un, iespējams, infūziju telpā vērojuši vecākus pacientus un jutušies tā, it kā viņiem nebūtu tiesību sērot par saviem zaudējumiem. To piedzīvo arī cilvēki ar vēzi, kam ir "laba prognoze", kuri dzird "tev gadījies tas labais veids" un jūt, ka nedrīkst atzīt, cik ļoti joprojām baidās.

Ja tas attiecas uz jums, vēlamies, lai sadzirdat: sēras nav sacensības. Jūsu sāpēm nav jābūt visstiprākajām telpā, lai tās būtu īstas. Sarežģītas sajūtas pēc vēža (arī dusmas, skumjas un atvieglojums, kas savijušies kopā) nenozīmē pateicības trūkumu. Tā ir pilnvērtīga cilvēciska reakcija uz pieredzi, kas mainīja jūsu dzīvi, neprasot atļauju.

Jauni pieaugušie un vēzis: identitāte, randiņi un sava ceļa meklējumi

Kad vēzis piemeklē divdesmit vai trīsdesmit gadu vecumā, tas izjauc dzīves posmu, kas vēl tikai veidojas. Jums būtu jāmeklē savs karjeras ceļš, jāveido attiecības, jāsaprot, kas esat. Tā vietā jūs iepazīstat onkoloģijas nodaļas un porta skalošanu un domājat, kā draugiem paskaidrot, kāpēc šajā nedēļas nogalē nevarat doties izklaidēties. Atkal.

Jauni pieaugušie, kuri pārdzīvojuši vēzi un kurus dažkārt pieskaita AYA (pusaudžu un jaunu pieaugušo) grupai, saskaras ar grūtībām, kuras stāstos par vecāku cilvēku dzīvi pēc vēža piemin reti: satricinātu identitāti un ķermeņa tēlu, saspringtām attiecībām ar vienaudžiem un romantiskajiem partneriem, apdraudētu auglību un izjauktiem izglītības vai karjeras plāniem [5].

Vēzis un identitāte: kas es esmu tagad?

Kiriaks bija jauns vīrietis, kurš dzīvoja Grieķijā, kad leikēmija pilnībā pārvērta viņa pasauli. Ārstēšana viņu izrāva no dzīves, kuru viņš veidoja (studijām, draugu loka, iztēlotās nākotnes), un iemeta realitātē, kuru neviens no viņa vienaudžiem nespēja izprast.

Šo tēmu sarunās ar jauniem pieaugušajiem, kuri pārdzīvojuši vēzi, dzirdam atkal un atkal. Jūs skatāties sociālajos tīklos, un visi jūsu vecuma cilvēki saņem paaugstinājumu, saderinās, ceļo. Jūs nododat asinsanalīzes. Plaisa starp jūsu un viņu dzīvi šķiet nepārvarama, un identitāte, kas jums bija pirms vēža (ambiciozais cilvēks, bezrūpīgais cilvēks, cilvēks ar piecu gadu plānu), vairs neder.

Identitātes atjaunošana pēc vēža nav "atgriešanās normālā dzīvē". Agrākās normālās dzīves vairs nav. Ir jāveido jauna, un tas ir grūtāk, lēnāk un mulsinošāk, nekā kāds jūs brīdina. Taču tie, kuri tam ir izgājuši cauri, jums teiks: cilvēks, par kuru kļūsiet pēc šīs pieredzes, par spēju pārvarēt grūtības, prioritātēm un patiesi svarīgo zinās to, ko jūsu agrākais es nekad nebūtu spējis saprast.

Randiņi pēc vēža: rētas, atklātība un ievainojamība

Parunāsim par randiņiem pēc vēža, jo par to gandrīz neviens nerunā, lai gan tā ir viena no lietām, kas jaunos vēzi pārdzīvojušos uztrauc visvairāk.

Jautājumi ir praktiski un ļoti personiski: kad pateikt otram, ka jums ir bijis vēzis? Pirmajā randiņā? Trešajā? Vai gaidīt, līdz otrs jau ir sapratis, ka jūs viņam patīkat, vai pateikt to uzreiz, lai netērētu laiku cilvēkam, kurš nespēj to pieņemt? Un kā ar fiziskajām izmaiņām: rētām, portu, stomas maisiņu, matiem, kas ataug ar citādu struktūru?

Amēlija, jauna sieviete, kura pārdzīvojusi leikēmiju, ir atklāti runājusi par to, kā risināt šīs sarunas. Patiesība ir tāda, ka ideāla scenārija nav. Daži cilvēki reaģēs lieliski. Citi ne. Un tie, kuri aizies: tas pasaka visu par viņiem un neko par jums.

Vēzi pārdzīvojušie atkal un atkal uzsver, kas ir palīdzējis: runāt lietišķi, nevis atvainoties. Jūs neatzīstaties kaut kādā kaunpilnā nodarījumā. Jūs dalāties ar to, kas ar jums noticis. Īstais cilvēks uzklausīs jūsu stāstu un kļūs jums tuvāks, nevis attālināsies.

Ja pēc vēža dodaties uz randiņiem un tas šķiet biedējoši, jūs nepārspīlējat. Jūs esat drosmīgs cilvēks. Un jūs nebūt neesat vienīgais, kurš iepazīšanās lietotnē velk pa labi, dzīvojot ar rētu.

Auglība, nākotnes plānošana un dzīve, kādu bijāt iedomājies

Daudziem jauniem vēzi pārdzīvojušajiem viena no nežēlīgākajām vēža blaknēm nav saistīta ne ar sliktu dūšu, ne nogurumu. Tas ir iespējamais auglības zudums: iespēja, ka ārstēšana atņems iztēloto nākotnes ģimeni, pirms vēl bijusi iespēja to izveidot.

Eiropas klīniskās vadlīnijas iesaka visiem pacientiem reproduktīvajā vecumā pirms vēža ārstēšanas sākuma saņemt konsultāciju par auglību un standarta onkoloģiskās aprūpes ietvaros apspriest auglības saglabāšanas iespējas (piemēram, olšūnu, spermas vai embriju sasaldēšanu) [6]. Tomēr daļai vēzi pārdzīvojušo neviens tā arī nepateica, ka šāda iespēja pastāv — vai nu ārstēšana bija jāsāk pārāk steidzami, vai arī saruna vienkārši nenotika. Otrā grupa nes sevī īpašas sēras, kuras ir pelnījušas atzīšanu.

Ja šobrīd saskaraties ar šo situāciju, jautājiet savam onkologam par auglības saglabāšanu pirms ārstēšanas sākuma. Jautājiet laikus, jautājiet tieši un neļaujiet nevienam to noraidīt kā "kaut ko, par ko uztraukties vēlāk". Un, ja ārstēšana jau ir aiz muguras un jums jāsadzīvo ar realitāti, ka jūsu reproduktīvās iespējas ir mainījušās, ziniet: ir ceļi uz priekšu un cilvēki, kuri tos ir gājuši un ir gatavi par to godīgi runāt.

Ko vēzi pārdzīvojušie būtu gribējuši zināt agrāk

Mēs uzdevām vienu jautājumu dažāda vecuma cilvēkiem, kuri piedzīvojuši dažādu veidu un stadiju vēzi: ko jūs būtu gribējuši, lai kāds jums pasaka? Atbildes sekoja ātri un bez vilcināšanās. Lūk, viņu teiktais, apkopots padomos, ko viņi dotu cilvēkam, kurš tikai sāk šo ceļu.

Šie nav padomi, ko atradīsiet slimnīcas bukletā. Tās ir atziņas, ko vēzi pārdzīvojušie guvuši paši savā pieredzē un nodod tālāk, jo vēlētos, kaut kāds tās savulaik būtu devis viņiem.

Atrast savējos: jūs šajā ceļā neesat vieni

Vēzis jau pats par sevi izolē. Ārstēšana izrauj jūs no ierastās ikdienas, sabiedriskās dzīves un normālas dzīves sajūtas. Draugi ne vienmēr zina, ko teikt, tāpēc reizēm nesaka neko. Savukārt cilvēki, kuri saprot — tie, kas sēž jums līdzās uzgaidāmajā telpā —, bieži šķiet svešinieki.

Savējo atrašana maina visu. Vēža pacientu atbalsta grupas gan tiešsaistē, gan klātienē sniedz to, ko nevar aizstāt pat vislielākais gribasspēks: sajūtu, ka jūs saprot bez paskaidrojumiem. Kad telpā, kur visi ir piedzīvojuši izmeklējumus, sakāt: "Man ir bail no nākamā izmeklējuma", neviens neaicina domāt pozitīvi. Viņi vienkārši pamāj ar galvu. Un šis mājiens ir vērtīgāks par simt uzmundrinošām runām.

Beat Cancer kopiena ir viena no vietām, kur vēzi pārdzīvojušie sazinās, dalās stāstos un atrod citus ar līdzīgu pieredzi. Ja atbalstāt tuvinieku ārstēšanas laikā un domājat, ko teikt (vai ko neteikt), ir vērts izlasīt mūsu rakstu Smalkā māksla atbalstīt vēža pacientus. Citas iespējas ir slimnīcu atbalsta grupas un tādas organizācijas kā Eiropas Vēža pacientu koalīcija, kas apvieno pacientu grupas visā kontinentā.

Un, ja ir kāda atziņa, ko vēzi pārdzīvojušie mums atkārto atkal un atkal, tad tā ir šī: tie, kuri ļāvuši kādam būt līdzās, ir priecīgi, ka tā darījuši. Jums tas nav jāizdzīvo vienatnē, un centieni to darīt nav nekāds goda apliecinājums.

Kā dalīties savā vēža pieredzes stāstā

Varbūt sākāt lasīt šo rakstu, meklējot stāstus, un lasot sapratāt, ka arī jums ir savējais. Ja tā, dalīšanās tajā var kļūt par vienu no jēgpilnākajām lietām, ko paveiksiet — gan sev, gan svešiniekam, kurš to izlasīs pēc sešiem mēnešiem un beidzot jutīsies mazāk vientuļš.

Jums nav jābūt rakstniekam. Nav vajadzīgs dramatisks sižets vai glīti noslīpētas beigas. Jums vienkārši jābūt patiesiem.

Lūk, vienkārša struktūra, ko vēzi pārdzīvojušie atzīst par noderīgu:

Sāciet ar brīdi, kad viss mainījās. Nevis ar medicīniskām detaļām, bet ar cilvēcisko pusi. Kur jūs bijāt? Ko domājāt? Tad pastāstiet, kas jūs pārsteidza ārstēšanā, cilvēku reakcijās, sevī. Dalieties tajā, ko būtu gribējuši dzirdēt no citiem. Un visbeidzot pastāstiet, kur savā ceļā esat tagad. Ne obligāti brīvi no vēža, bet tepat.

Tas ir stāsts. Un tas kādu sasniegs.

Beat Cancer platforma pieņem vēzi pārdzīvojušo stāstus un rada vietu, kur jūsu pieredze kļūst par atbalsta avotu citiem. Vai arī sāciet ar ko mazāku: ierakstu sociālajos tīklos, dienasgrāmatā vai sarunu ar vienu cilvēku.

Jūsu stāstam nav jābūt noslīpētam. Tam jābūt patiesam.

Katrs stāsts maina kāda dzīvi

Ikviens vēzi pārdzīvojuša cilvēka stāsts, ar kuru kāds dalās — par remisiju vai ārstēšanu, kas vēl turpinās, par randiņiem pēc ķīmijterapijas vai mācīšanos atkal ieskatīties spogulī —, sasniedz kādu, kuram tieši tajā dienā bija vajadzīgi tieši šie vārdi. Iespējams, jūs nekad neuzzināsiet, kas ir šis cilvēks. Taču viņš ir tur — lasa divos naktī ar tikko noteiktu diagnozi un strauji pukstošu sirdi, meklējot apliecinājumu, ka cilvēki to pārdzīvo. Ka dzīve turpinās. Ka tā var būt pat laba.

Ja šobrīd šis cilvēks esat jūs, te ir jūsu apliecinājums. Šo stāstu varoņi bija tieši turpat, kur tagad esat jūs. Un viņi tika tam cauri: ne neskarti, ne nemainījušies, bet viņi ir tepat. Dzīvo. Tieši tāds ir cilvēks, kurš pārdzīvojis vēzi.

Lasiet vairāk vēzi pārdzīvojušo stāstu vietnē Beat Cancer. Dalieties savējā. Vai vienkārši paturiet prātā šo domu: lai kur jūs būtu šajā ceļā, jūs neesat vieni.

Atsauces

[1] Kiemen, A., Czornik, M., & Weis, J. (2023). Cik efektīvs ir savstarpējais atbalsts vēža pacientiem un vēzi pārdzīvojušajiem? Sistemātisks pārskats. Journal of Cancer Research and Clinical Oncology, 149(11), 9461-9485. https://doi.org/10.1007/s00432-023-04753-8

[2] De Angelis, R., Demuru, E., Baili, P., Troussard, X., Katalinic, A., Chirlaque Lopez, M. D., Innos, K., Santaquilani, M., Blum, M., Ventura, L., Paapsi, K., Galasso, R., Guevara, M., Randi, G., Bettio, M., Botta, L., Guzzinati, S., Dal Maso, L., Rossi, S., & EUROCARE-6 darba grupa. (2024). Kopējā vēža prevalence Eiropā 2020. gadā pēc slimības ilguma un valsts (EUROCARE-6): populācijas pētījums. The Lancet Oncology, 25(3), 293-307. https://doi.org/10.1016/S1470-2045(23)00646-0

[3] Simard, S., Thewes, B., Humphris, G., Dixon, M., Hayden, C., Mireskandari, S., & Ozakinci, G. (2013). Bailes no vēža recidīva pieaugušajiem, kuri pārdzīvojuši vēzi: kvantitatīvo pētījumu sistemātisks pārskats. Journal of Cancer Survivorship, 7(3), 300-322. https://doi.org/10.1007/s11764-013-0272-z

[4] Luigjes-Huizer, Y. L., Tauber, N. M., Humphris, G., Becker, E. S., Putter, H., van der Palen, J., Smorenburg, M. L., de Wit, N. J., Hund, H., & Custers, J. A. E. (2022). Cik izplatītas ir bailes no vēža recidīva vēzi pārdzīvojušo un vēža pacientu vidū? Sistemātisks pārskats un individuālo dalībnieku datu metaanalīze. Psycho-Oncology, 31(6), 879-892. https://doi.org/10.1002/pon.5921

[5] Zebrack, B. J. (2011). Psiholoģiskie, sociālie un uzvedības jautājumi jauniem pieaugušajiem ar vēzi. Cancer, 117(S10), 2289-2294. https://doi.org/10.1002/cncr.26056

[6] Lambertini, M., Peccatori, F. A., Demeestere, I., Amant, F., Wyns, C., Stukenborg, J.-B., Paluch-Shimon, S., Halaska, M. J., Uzan, C., Meissner, J., von Wolff, M., Anderson, R. A., & Jordan, K. (2020). Auglības saglabāšana un grūtniecība pēc ārstēšanas vēža pacientiem pēc pubertātes: ESMO klīniskās prakses vadlīnijas. Annals of Oncology, 31(12), 1664-1678. https://doi.org/10.1016/j.annonc.2020.09.006