Šajā pētījumā tiek pētīta līdzdalības šķēršļu nopietnība pacientiem, kuri pārcietuši bērnu aizmugurējās iedobes audzējus (PFT) daudzus gadus pēc ārstēšanas. Agrāk nelabvēlīgo iznākumu etioloģiskajos pētījumos uzmanība galvenokārt tika pievērsta patobioloģiskajiem riska faktoriem. Šīs analīzes mērķis ir izpētīt vides mainīgo faktoru nozīmi.
Vidēji 10 gadus pēc diagnozes noteikšanas, izmantojot pašu sastādītu anketu pēc Psihosociālo resursu orientēta novērtējuma (PREDI), tika noskaidrotas 42 bērnu PFT pārdzīvojušo pacientu (vidējais vecums 17 gadi) izglītības un sociālās grūtības. Izglītības vai sociālās līdzdalības šķēršļus definēja ar pašu un/vai tuvinieku ziņotajām grūtībām skolā vai vienaudžu attiecībās. Attiecīgi bērni un pusaudži tika iedalīti pietiekamas un ierobežotas līdzdalības grupās. Pēc tam pētījumā tika noteikti iespējamie patobioloģiskie (ārstēšanas veids, hidrocefālija, audzēja recidīvs, dzimums, diagnozes noteikšanas vecums, krampji un smadzenīšu mutisms) un vides (vecāku un mātes izglītība, brāļi un māsas, pamatvaloda, personisko un vides vērtību neatbilstība, regulāras fiziskās aktivitātes un privāta dzīves telpa) riska faktori un noskaidrots, vai pacienti ar pietiekamu un ierobežotu līdzdalību atšķiras pēc riska faktoru skaita.
Gandrīz desmit gadus pēc ārstēšanas divas trešdaļas pacientu saskārās ar izglītības un/vai sociālajām grūtībām. Pacienti ar ierobežotu līdzdalību biežāk bija saistīti ar tādiem vides faktoriem kā zema mātes izglītības pakāpe, brāļi un māsas, pamatvaloda, kas nav vācu valoda, neatbilstība starp sabiedrības un personīgajām vērtībām un neregulāras fiziskās aktivitātes, kā arī ar patobioloģiskajiem riska faktoriem ārstēšanas veids, hidrocefālija, audzēja recidīvs, smadzenīšu mutisms un krampji. Šie mainīgie būtiski atšķīra pacientus ar ierobežotu līdzdalību un bez tās. Ierobežota līdzdalība pacientiem, kuri ārstējas no bērnu PFT, ir izplatīta parādība. Līdztekus patobioloģiskajiem, arī vides riska faktoriem ir liela nozīme izglītības un sociālās līdzdalības šķēršļos.
Tas norāda uz to, ka, pētot riska faktorus vēlīno seku rašanās riskam, nepietiek tikai ar patobioloģijas apsvērumiem. Turpmākajos etioloģiskajos pētījumos jāņem vērā biopsihosociālā perspektīva.
