Nodarbinātība tiek uzskatīta par svarīgu veselīgas dzīves aspektu pēc vēža. Cita starpā tas ļauj pusaudžiem un jauniešiem iegūt normālu dzīves struktūru, atgūt identitātes izjūtu un finansiālo drošību, kas pozitīvi ietekmē viņu vispārējo veselību un dzīves kvalitāti. Diemžēl daudzi izdzīvojušie ziņo par nevēlamām vēža slimības un ārstēšanas sekām. Tās ietver bezdarbu, zemākus ienākumus un karjeras pārorientēšanos. Tā kā jaunieši, kas izdzīvojuši vēzi, ir profesionālās karjeras sākumā un viņiem var būt maza darba pieredze vai tās var nebūt vispār, (re)integrācija darba dzīvē viņiem var būt liels izaicinājums.
Lai tuvāk izpētītu izdzīvojušo pacientu profesionālo un finansiālo situāciju, Silvijas Janssenes pētnieki salīdzināja izdzīvojušos vēža slimniekus ar cilvēkiem no Nīderlandes, kas ir atbilstoši vecumam un dzimumam. Personas tika salīdzinātas vēža diagnozes noteikšanas gadā, gadu pēc tam un piecus gadus pēc tam, lai izpētītu vēža (un ārstēšanas) īstermiņa un ilgtermiņa ietekmi. Šī pētījuma īpatnība ir tā, ka pētnieki neizmantoja izdzīvojušo personu pašu sniegtos datus par viņu profesionālo un finansiālo stāvokli, bet izmantoja objektīvus reģistra datus no Nīderlandes Statistikas biroja.
Kādi ir šī pētījuma rezultāti?
Pētījumā izdevās pierādīt, ka jauniešiem, kas pārcietuši vēzi, ir ievērojami mazāka iespējamība būt nodarbinātiem salīdzinājumā ar vispārējo populāciju gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Izdzīvojušie arī biežāk saņem invaliditātes pabalstus. Tomēr personīgie un mājsaimniecības ienākumi neatšķīrās starp cilvēkiem ar un bez vēža slimības. Pētījums arī parādīja, ka sievietes ievērojami biežāk nekā vīrieši ir ilgtermiņa bezdarbnieces. Arī ārstēšanas veids ietekmē profesionālo situāciju: invazīvākas terapijas (ķīmijterapija, staru terapija un hormonterapija) ir saistītas ar bezdarbu. Tas liecina, ka lielāks ārstēšanas slogs var ietekmēt arī izdzīvojušos ilgtermiņā. Šī pētījuma rezultāti saskan ar citiem starptautiskiem pētījumiem par personām, kas izdzīvojušas vēzi pusaudžu vai jauniešu vecumā, kuros konstatēts, ka ir pasliktinājies nodarbinātības un finansiālais stāvoklis.
Ko šis pētījums mums nesniedz?
Tā kā šie ir reģistra dati un izdzīvojušie paši netika intervēti, mēs nezinām konkrētus bezdarba iemeslus. Iespējams, ka daži cilvēki ir bijuši spiesti to darīt vēža (un ārstēšanas) negatīvās ietekmes dēļ vai saskārušies ar diskrimināciju darba tirgū, bet citi var apzināti izvēlēties mainīt savu nodarbinātības statusu, jo viņu dzīves un karjeras perspektīvas ir mainījušās pieredzes rezultātā. Vienīgais, kas ir skaidrs, ir tas, ka izdzīvojušie vēža slimnieki biežāk cieš no bezdarba nekā salīdzināmi cilvēki, kuri nav saslimuši ar šo slimību.
Kāds ir pētnieku secinājums?
Pat pamatojoties uz objektīviem reģistra datiem, var secināt, ka cilvēkiem, kas pārcietuši vēzi pusaudža vai jauniešu vecumā, ir lielāka iespēja būt bezdarbniekiem nekā salīdzināmiem cilvēkiem no vispārējās populācijas. Lai gan finansiālais atbalsts ir pieejams un tiek izmantots, bezdarbniekiem ir ievērojami mazāki ienākumi. Tāpēc izdzīvojušajiem pēc vēža jāsniedz proaktīvas, pielāgotas norādes un konsultācijas. Nodarbinātības un finansiālā stāvokļa atbalsta sniegšana no diagnozes noteikšanas brīža varētu palīdzēt izdzīvojušajiem atrast (atpakaļ) ceļu uz nodarbinātību.
