Pusaudžiem un jauniešiem, kuriem diagnosticēts vēzis, ir atšķirīgas psihosociālās un medicīniskās vajadzības, daļēji tāpēc, ka diagnozes noteikšanas brīdī viņi piedzīvo nozīmīgus dzīves pavērsienus (Gupta et al, 2013, citēts Mitchell et al, 2018). Viena no galvenajām vajadzībām ir saistīta ar seksualitāti, jo seksuālās identitātes veidošanās ir galvenais jaunā pieaugušā (YA) attīstības uzdevums (D'Agostino, Penney, Zebrack, 2011, citēts Mitchell at al., 2018). Tā kā jaunieši, kas pārcietuši vēzi, var saskarties ar problēmām vai neapmierinātību saistībā ar seksuālajām attiecībām un intimitāti, ir obligāti jāpievērš lielāka veselības aprūpes speciālistu (HCP) uzmanība AYA seksuālajai veselībai (Bolte, Zebrack, 2008 citēts Mitchell et al., 2018).
No otras puses, tas, ka ārstniecības personām nav pieejama apmācība un resursi, kas saistīti ar seksuālo veselību, padara ārkārtīgi sarežģītu iespēju optimāli apmierināt AYA seksuālās veselības aprūpes vajadzības, radot risku, ka var pasliktināties pacientu dzīves kvalitāte vēža ārstēšanas un izdzīvošanas laikā.
Tāpēc grupa onkoloģijas speciālistu, kuri pauda līdzīgas bažas par AYA seksuālo veselību, vajadzībām un aprūpes sniegšanas nepilnībām savās veselības aprūpes iestādēs, izveidoja starpdisciplināru darba grupu, sazinājās ar starptautiskajiem kolēģiem un nolēma rīkot vienas dienas starptautisku seksuālās veselības simpoziju Pasaules AYA vēža kongresā (Edinburga, 2016. gada decembris). Simpozija mērķi bija (1) nodrošināt forumu, kurā starptautiskajiem AYA ekspertiem bija iespēja dalīties zināšanās par AYA seksuālo veselību, un (2) izstrādāt vadlīnijas veselības aprūpes speciālistiem seksuālās veselības problēmu skrīningam un intervencei.
Divi izceltie aspekti, par kuriem tika panākta vienprātība, ir šādi: seksuālās veselības aprūpi gados vecākiem pacientiem nedrīkst atstāt novārtā un onkoloģiskajās programmās HCP ir jānodrošina, lai sarunas par seksuālo veselību tiktu iekļautas galvenajā pacientu dialogā.
